Liesmas slāpētāji

Lielākā daļa cilvēku neapzinās, ka viņu televizors, dīvāns, matracis un dators ir izgatavoti galvenokārt no plastmasas (sākotnēji izgatavoti no jēlnaftas), un bez liesmas slāpētāju iekļaušanas daudzus no šiem izstrādājumiem var aizdedzināt tikai īssavienojuma vai cigaretes rezultātā un dažu minūšu laikā kļūt par degošu masu. Vai zinājāt, piemēram, ka parasta televizora degošajā plastmasā ir enerģijas saturs, kas ir līdzvērtīgs vairākiem litriem benzīna? Liesmas slāpētājus var pielietot daudziem dažādiem uzliesmojošiem materiāliem, lai novērstu ugunsgrēku vai aizkavētu tā sākšanos un izplatīšanos, pārtraucot vai kavējot degšanas procesu. Tādējādi tie aizsargā dzīvības, īpašumu un vidi. Liesmas slāpētāji veicina augstu ugunsdrošības prasību izpildi degošiem materiāliem un gatavajiem izstrādājumiem, kas noteiktas noteikumos un testos. Lai gan ugunsdrošību var panākt, dažos gadījumos izmantojot nedegošus materiālus vai projektēšanas un inženiertehniskās pieejas, liesmu slāpētu materiālu izmantošana bieži vien atbilst patērētāju funkcionalitātes un estētiskajām prasībām, kā arī piedāvā visekonomiskāko pieeju.

Piemēri: elektrisko iekārtu metāla korpusi nodrošina ugunsdrošību, taču rada elektrisku risku, kā arī ir smagāki, dārgāki un mazāk elastīgi nekā mūsdienu plastmasas. Pieaugošā plastmasas izmantošana automašīnās, vilcienos un lidmašīnās nodrošina mazāku svaru un tādējādi uzlabotu degvielas ekonomiju, taču ugunsdrošības nodrošināšanai ir nepieciešami liesmas slāpētāji.

Minerālšķiedras ēku izolācijai nav uzliesmojošas, taču tās var nepiedāvāt tādu pašu energoefektivitāti, strukturālās īpašības vai pielietojuma elastību kā polimēru putām.

Pat tad, ja tiek izmantoti neuzliesmojoši materiāli, piemēram, tērauds, liesmas slāpētāji, pūšošie pārklājumi var nodrošināt tiem vērtīgu siltuma aizsardzību, lai ierobežotu vai aizkavētu mehānisko nolietošanos ugunsgrēka gadījumā.

Ugunsgrēka gāzes ir toksiskas, jo visos ugunsgrēkos toksiski produkti veidojas organisko materiālu, piemēram, plastmasas, koka, tekstila un papīra, nepilnīgas sadegšanas rezultātā. Komponents, kas parasti dominē ugunsgrēka notekūdeņu toksicitātē, ir oglekļa monoksīds (CO), kas ir atbildīgs par vairāk nekā 80 % no visiem ugunsgrēka gāzu izraisītajiem cilvēkiem. Viens spilgts piemērs ir Diseldorfas lidostas ugunsgrēks 1996. gadā: šeit visi 17 ugunsgrēku nāves gadījumi bija saistīti ar saindēšanos ar CO. Aizkavējot apstrādāto materiālu sadegšanu un uguns izplatīšanos, liesmas slāpētāji ievērojami samazina toksisko gāzu emisijas.

Bez CO, ugunsgrēkā var veidoties arī daudzas citas toksiskas sastāvdaļas: ūdeņraža cianīds (HCN) var veidoties no plastmasām, piemēram, poliuretāna un poliamīda, kā arī no dabīgiem produktiem, kas satur slāpekli, piemēram, vilnas un ādas. Kairinošās uguns gāzes sastāvdaļas ir hlorūdeņradis (HCl), kas veidojas no plastmasas, piemēram, PVC, un akroleīns, kas izdalās no dabīgiem produktiem, piemēram, koka. Tomēr, salīdzinot ar CO toksisko potenciālu, kas visos ugunsgrēkos ir sastopams lielos daudzumos, pārējām ugunsgrēka gāzes sastāvdaļām parasti ir tikai neliela nozīme.

Papildus šīm gaistošajām gāzēm veidojas daži sarežģītāki produkti, piemēram, policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži (PAH) vai halogenētie dioksīni un furāni (PXDD/F). Šie produkti veidojas daudz mazākos daudzumos, un tiem nav nozīmes attiecībā uz akūtu toksisku ietekmi, taču tiem var būt ilgtermiņa ietekme uz veselību. Tomēr, tā kā tās ir vielas ar lielāku molekulmasu, tās galvenokārt adsorbējas uz kvēpiem, kas samazina to toksisko potenciālu. Policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži ir tipiski organisko materiālu nepilnīgas sadegšanas produkti, un tie dominē kvēpu ilgtermiņa toksicitātē. Secinājums no daudziem pētījumiem, kas veikti par šo tēmu, ir tāds, ka, lai gan ugunsgrēku radītās vielas ir ļoti dažādas, atkarībā no ugunsgrēka apstākļiem, toksicitāte galvenokārt ir atkarīga no sadedzinātā materiāla daudzuma.